Sense-and-Sensibility
Sarunas

Jauna realitāte – jauna dzīve

autors: INESE PRISJOLKOVA

Kādu krietnu laiku atpakaļ, man viena meitene uzrakstīja vēstuli un lūdza, lai es uzrakstu kā tikt vaļā no depresijas, kā noticēt sev, kā sākt jaunu un laimīgu dzīvi.

Un kaut kā es biju aizķērusies ar šī lūguma izpildi. Bet nu šodien, kā jau iepriekš rakstīju, es iekustinu savu radošo enerģiju, un tad nu žigli jāizpilda visi senie parādi.

Runājot par depresiju – nu īsti nezinu, cik dziļi kurš tajā ir iestidzis, un cik pats sev spējīgs palīdzēt, bet ja mēs depresiju uztveram kā slimību, un ja mēs atsaucamies uz to, ko jau iepriekš esam runājuši –  ka visas tā saucamās slimības mēs varam ārstēt caur domu un informācijas izmaiņām smalkajā laukā, tad shēma ir tieši tā pati, kā jebkuras neveiksmes vai nepatīkamas situācijas pārvarēšanai.  Vienā teikumā tas būtu tā – nepatīk Tev tā realitāte, kurā dzīvo – izmaini to.

Un šeit nu būtu ļoti svarīgi nemesties to mainīt fiziskā plānā. Kā arī nesākt izdomāt argumentus vienu pēc otra, ka tas principā nav iespējams. Ka slims par veselu netaps, vecs par jaunu arī nē utt. Pirms tērēt spēku uz protestēšanu, izmaini to, ko tiešām vari mainīt. Domāšanu. Tikai Tu domā ar savām smadzenēm. Tikai Tu esi tā, kas izvēlas, ko domāt. Tev nevienam nekas nav jāpaskaidro, Tev nevienam nav jāprasa atļauja, lai izmainītu savus domāšanas paradumus.

Pamēģini savu dzīves realitāti sākotnēji izmainīt savā domāšanā. Pamēģini to izmainīt savā pārliecībā. Pamēģini to izmainīt smalkajā plānā – savā smalkajā ķermenī.

Kā?

Sāc domāt to, ko Tu gribi, pretstatā tam, ko negribi.

Pamēģini tā. Paskaties uz savu esošo dzīvi tagad un pieņem un saproti, ka tieši tādu Tu to esi radījusi. Zinu, ka jau tagad gribas protestēt un teikt, ka neko no šitā visa neesmu izvēlējusies. Bet īstenībā tomēr esi gan. Ar savām domām, ar savām šaubām, ar savām bailēm, ar visu citu informāciju, kas „zinātniski vai statistiski pierāda”, ka jābūt tā. Pieņem un izproti, ka tieši Tu, balstoties uz savu audzināšanu un uz savu vērtību sistēmu esi radījusi tieši šādu savu realitāti, kuru šobrīd dzīvo.

Un tagad pamēģini burtiski iedomāties kāda būtu Tava ideālā dzīve. Ko konkrēti Tu gribi darīt. Kā justies. Kā izskatīties. Kādu Tu gribi ģimeni. Kādu darbu. Cik daudz naudas. Kādu labklājību, kādu fizisko un emocionālo stāvokli. Pamēģini iedomāties līdz visiem sīkumiem.

Un nemāni sevi. Nesāc tagad „celt gaisa pilis”, kuras pati pat savās domās nespēj pieņemt. Uztaisi savās domās to bildi pilnīgi reālu. Nu tieši tādu, kādu Tu no šodienas gribētu dzīvot. Vai spēj? Vai iedomāties un vizualizēt spēj? Tas ir atkarīgs no Tevis un no Tavas izvēles.

Ja jā, tad ejam tālāk. Ja nē – tad vēl jāuzkavējas šai posmā. Tad var ņemt palīgos lapu un mēģināt rakstīt. Vai zīmēt. Vai līmēt. Būtiskais šeit nav tehnika. Būtiskais ir tas, ko apzinies, ka tiešām tā Tev būtu ļoti, ļoti labi.

Un tad, kad to tagad esi pilnībā izdomājusi, tad apsoli sev, ka vienu dienu – nu tikai vienu pašu dienu, sākot no šodienas, Tu visu laiku godīgi domāsi šo reālo jauno domu. Bet tiešām visu laiku. Nevis brītiņu. Nevis “laimes terapijas domāšanas stundā” vai meditāciju laikā. Pamēģini šo savu jauno uzskatu noturēt visu dienu.

Un tad, kad tiešām esi devusi startu šai jaunajai pozitīvajai domāšanai, tad nu tagad (vienu pašu dienu) sāc vaktēt kurā mirklī Tu sāc nodot šo savu laimīgo dzīvi. Un tiklīdz pieķer sevi, ka sāc to visu apšaubīt – momentā „ieknieb sev” un atgriezies atpakaļ pie pozitīvā. Tiklīdz Tev prāts atkal piespēlē jaunus argumentus par šīs domāšanas bezjēdzību, atkal „ieknieb sev” un atgriezies pie nolemtā šodienas darbiņa. Vaktē sevi. Seko līdzi. Tikai vienu dienu.

Ko tas dos?

Tas Tev iedos pilnu ainu par savu reālo domāšanu. Par to kā mēs patiešām paši radām savu realitāti un precīzi tādu, kādu dzīvi rezultātā saņemam jeb dzīvojam. Katra sāpīgā iekniebšana sev būs kā atgādinājums par to cik ļoti mēs graujam paši savu laimīgo dzīvi. Cik teorētiski stipri esam „par!” pozitīvo domāšanu un cik švaki tas mums realitātē sanāk.

Un Tev patiešām nevienam nav jāatskaitās. Tev patiešām nevienam pat nav jāsaka, ko Tu šodien esi nolēmusi un ko dari. Tas ir tikai priekš Tevis. Es šo „treniņu” Tev ieteiktu darīt dienu no dienas. Un pati arī daru to katru mirkli.
Piemēram, tikko kā skrējām gar jūru. Nu ir taču grūti. Bet es skrienu un pie sevis skaitu-  cik es jūtos brīnišķīgi un cik ļoti man patīk skriet. Un kā tikai man pielavās doma par grūtumu, tā es atkal sāku domāt cik esmu laimīga, ka skrienu. Priecājos, ka man ir kājas, priecājos, ka varu paskriet, priecājos, ka dzīvoju pie jūras, priecājos, ka ar mani kopā ir mans vīrs un suns, priecājos, priecājos un priecājos. Un tā skriešana kļūst viegla un kaifīga (šis ir viens no maniem mīļiem izteicieniem).

Un tad, kad salīdzinoši piekusuši ienākam istabā, tad jāsāk gatavot pusdienas (man parasti ne visai patīk gatavot), bet es uzreiz skandinu pie sevis – kāda laime, ka esam visi kopā un mājās un ka tūlīt varēsi garšīgi paēst. Un kāda laime, ka es varu pagatavot kaut ko tik garšīgu. Un cik brīnišķīgas svētku pusdienas mums ir galdā utt.

Nu tas tā – par darbībām, ko tieši tai mirklī daru.

Bet pilnīgi tāpat es izturos par jebkuru priekšā stāvošo notikumu – ar prieku, laimi un mīlestību, absolūti izbaudot to, ka man tajā būs jāpiedalās un pilnīgi reāli saskatot tādu iznākumu vai rezultātu, kuru gribēšu izdzīvot ar prieku, laimi un mīlestību.

Un pati par sevi es domāju – cik esmu laimīga, vesela, jauna un skaista. Un nevis tā kā skaita afirmācijas, bet tā, ka tā ir absolūtā patiesība un savādāk vispār nevar būt. Es burtiski redzu to. Un tiklīdz pielavās atkal kāda aizdomīga, negatīva vai šaubīga doma – žigli uzburu atpakaļ to ainu, kādu gribu redzēt un dzīvot realitātē.

Interesantākais, ka visi autori, kurus pēdējā laikā lasu vēl un vēl runā par šo – mēs esam savas realitātes radītāji, tas tikai jāapzinās un jāizmaina esošā realitāte, pret to, ko patiesi gribam dzīvot.

Depresiju iemainām pret veselību, trūkumu pret pārpilnību, vecumu pret jaunību, nespēku pret spēku utt. Vienkārši sēž (vai staigā) un domā. Domā to, ko grib, lai dzīvē tā notiek.

Lai Tev izdodas!!!

Ar mīļumu,
Inese

Atbildēt