3d-amazing-flower-wallpaper1
Ineses raksti

Es esmu

autors: INESE PRISJOLKOVA

Līst lietus. Man durvis ir līdz galam vaļā un ir sajūta, ka lietus ir tepat. Ka tas viss notiek manī. Es nedaru neko, tikai esmu.

Šis stāvoklis ir mans pēdējā laika atklājums. Un tas ir kaut kas priekš manis tik neierasts un jauns, ka izvēlos to baudīt katrā brīdī, kad vien to sajūtu. Es pēc dabas esmu darbības cilvēks. Es patiešām ļoti daudz daru. Es kaut ko izdomāju un to ielaižu savā dzīvē caur izmēģināšanu, caur iztestēšanu, caur darbību, caur pamēģināšanu. Un šķiet, ka nu es savā dzīvē beidzot esmu nonākusi līdz tam, par ko raksta Tolle, vai par ko runā Kristīne mūsu Gaismas skolas semināros – arvien biežāk es nedaru neko.

Un tā nav slinkošana. Un tā nav izlaišanās. Tas ir apbrīnojams stāvoklis, kura vērtību pat nemāku vēl ne novērtēt ne aprakstīt. Varbūt, ka to var nosaukt par SAPLŪŠANU. Varbūt, ka par MIERU. Varbūt, ka par HARMONIJU. Varbūt par ES ESMU.

Tas ir tā, ka nedari pilnīgi neko, bet tai pat laikā ļoti audz jebšu jau esi ļoti liels. Kad apzinies, ka viss, ko redzi, ko dzirdi, viss, kas notiek, tas arī esi tu pats, un tai pat laikā tava apziņa ir kā vēl atsevišķi ārpus tā visa stāvoša. Tu it kā skaties uz sevi no malas, bet tu esi lielāks, kā vari aptvert. Sajūta ir tāda, ka prātam brīžiem liekas, ka tas var „pārsprāgt”, jo…ar prātu to aptvert nevar. Un tieši šis mirklis ir ļoti patīkams, jo tu vari atlaist prātu atpūtā un nedomāt neko. Arī apziņu es labprāt palaistu, bet īsti neesmu droša, ka tas ir iespējams, tādēļ sēžu un vienkārši paplašinu apziņu arvien lielāku un baudu tās savas milzīgās sajūtas.

(Man šķiet, ka nesagatavotam lasītājam šis viss jau sāk likties pilnīgs kukū un izsauc vai nu trauksmi vai smieklus).

Kāpēc to vispār rakstu? Jo zinu, ka daļai no jums arī kas tāds notiek. Šīs ir Jaunās vibrācijas, kas nāk mūsos, kas ver vaļā apziņu, kas veido mūs savādākus. Cilvēkam, kas vēl nav modies, šito grūti saprast. Man pirms gadiem būtu bijis grūti saprast. Es pat nepūlētos.

Bet tagad ir interesanti uz to visu noskatīties un tajā visā piedalīties.

To var salīdzināt ar Berlīnes mūra krišanu vai Padomju Savienības sabrukšanu. Ka kaut kas, ko tu pats esi uzskatījis par stabilu un mūžīgu (ierobežojumu), pēkšņi veras vaļā un tu sāc dzīvi bez robežām. Un nevis bez robežām savā bezatbildībā, bet bez robežām savā veselumā, savā saplūšanā, savā apziņā, arī atbildībā.

Man ļoti patīk šis stāvoklis. Es labprāt šādā atrastos visu laiku. Bet pagaidām tas uznāk un pāriet, uznāk un pāriet. Piedevām, es nekad vēl to apzināti neesmu izsaukusi pati. Tas gluži kā apgaismība jeb kāda citādāka izpratne par notiekošo atveras pats. Un tad aizveras. Un atkal sākas dienas notikumi – semināri, vebināri, konsultācijas, lasīšana, rakstīšana, ikdienas situācijas, pusdienas, vakariņas, iešanas, skriešanas…vārdu sakot ikdienas laime. Bet šis stāvoklis ir tāds … virs pasaulīgās laimes. Atceros reiz kādā komentārā Tija bija ierakstījusi – mēs atpūšamies Dievā, un nu man šķiet, ka šīs izjūtas ir kaut kas tāds, kad nevis runā ar Dievu, kad nevis domā par Viņu, nevis lūdz, nevis …., bet vienkārši esi Viņā iekšā.

Turpina līt. Laikam tieši lietus šoreiz bija tā izraisošā mistiskā sajūta. Pagaidām to saucu par mistisku tikai tādēļ, ka tā nav mana ikdienas jušanās. Man vēl pie tās ir jāpierod. Zinu, ka pieradīšu. Zinu, ka ar laiku mēs visi tā jutīsimies visu laiku. Mēs visu laiku būsim saskaņā ar Veselumu. Un tad nu beidzot mums būs iespēja saprast un sajust ko nozīmē „Viss ir Viens”.

Sākās pērkons. Lietus kļūst stiprāks. Zāle košāka. Zeme ir gaišāka pa debesīm. Fantastiska sajūta.

Es esmu. Vienkārši esmu un to visu baudu. Ir miers. Lietus. Pērkons. Laime. Miers. Pilnība.
Inese

Atbildēt