Past-and-Future
Informācija par tuvākajiem notikumiem

Krīze un svētība

autors: INESE

Vai esi padomājusi priekš kam mūsu dzīvē notiek krīzes? Un kā tās rodas? Un ko pēc tam darīt? Kā piedot, kā palaist, kā tālāk dzīvot?

Un man jau šķiet, ka vienam vēl kaut kā, bet ja otrs ir riktīgi pāri nodarījis (piekrāpis, nodevis, izdarījis sāpīgi) un pēc tam tomēr kaut kā turpinām būt kopā – tad kā izturēties, kā izdzēst to no atmiņas, vai arī paturēt atmiņā, bet nedomāt par to katru dienu.

Hmmm….cik grūta situācija.

Lai gan – krīzes kā tādas ir tiešām milzu svētība, jo atgriež mūs atpakaļ pie pamatvērtībām. Krīze uzrodas tikai vienā gadījumā – ja ar kaut ko savā dzīvē netiekam galā un enerģiju vai nu neiztērējam (tad tā uzrūgst) vai pārtērējam (tad sadegam vai iztukšojamies).

Un tie var būt treknie gadi, kad uzdodam arvien lielāku gāzi, ņemam klāt vēl un vēl (kredītus, darbus, izdevumus) un beigās saprotam, ka nespējam to visu pavilkt. Tie var būt darbi vai pienākumi ģimenē, kas noved pie līdzīga rezultāta un tie var būt attiecību līkloči, kuros sapinamies.

Piedevām, krīze nekad neuznāk vienā dienā. Ir daudzas zīmes un pat reāli signāli, kas par to liecina, bet….bieži vien mēs vai nu izliekamies, ka neredzam, vai tiešām negribām redzēt.

Un tad pēkšņi vīrs pasaka, ka viņam jau sen ir citas aizraušanās vai pat paralēlas attiecības. Vai pēkšņi darbā viss ir uzrūdzis tik tālu, ka ir jāiet prom vai visi jāatlaiž. Vai finanšu jomā – daudz jāzaudē, jāizsāp un jāmēģina atgūt vai iegriezt no jauna.

Man pašai ir bijušas vairākas krīzes un ja tā jāatskatās, tad man liekas, ka pirms laimes terapijas tā bija viena vienīga liela krīze ( :))))) )

Man gan ir izveidojušies arī tādi daži mani likumi, kurus es ievēroju un tie tiešām palīdz dzīvot. Piemēram, ja kāds ir nodarījis riktīgi sāpīgi vienreiz, tad tā vēl (netīšām) var gadīties. Bet ja tas pats cilvēks tā ir izdarījis otrreiz, tad trešo reizi es savā dzīvē viņam to neļauju. Un tas ir vienalga vai mēs runājam par kādu kolēģi un darba attiecībām, draugiem vai draudzenēm, paziņām vai radiniekiem.  Piedevām es tiešām neturu uz šiem cilvēkiem ļaunu prātu un savā attieksmē un sirdī viņus pat mīlu. Bet es viņiem vairs neļauju piedalīties savā dzīvē. Smieklīgākais, ka man tiešām vienmēr ir sanācis kā Kristus saka – ja pa vienu vaigu sit, tad pagriez otru. Bet, redz, par trešo reizi tur vairs nekas nav teikts :))

Vēl ir tā, ka ar ļoti tuviem cilvēkiem kopā izdzīvojot bēdas vai krīzes, attiecības kļūst tikai vēl stiprākas. Mēs kopā ar vīru esam gan piedzīvojuši trūkumu, gan pēc tam atguvušies līdz līdzsvarotai naudas plūsmai, gan apglabājuši katrs pa vienam no vecākiem, un palīdzējuši viens otram to izsāpēt, gan zaudējuši bērnus, un tikuši tam pāri. Katra šī reize bija milzīgs spēku zudums un nokrišana līdz zemei. Katrā reizē ir bijis tik traki, ka juties pilnīgi pie zemes. Un tad, kad jau morāli, psiholoģiski un enerģētiski esi bez spēka pie zemes, tad tomēr pakustini tik daudz pirkstus, lai sadotos rokās.

Un pat tad, ja ejam cauri kam tādam, ko nodarām viens otram, arī tad glābj tas, ka pastiepjam pretim roku un sakļaujamies kopā. Un tas ir vienalga vai fiziski vai enerģētiski.

Atceros, reiz gājām pa mežu pēc mūsu milzīgā zaudējuma, kad nomira bērni, un es skatos, mans mīļais, lielais, staltais, skaistais vīrs iet pa priekšu pilnīgi sakņupis, sagumis un gluži kā vecs cilvēks. Es velkos līdzi un zinu, ka neizskatos labāk. Bet…vēl es jūtu, ka tieši man (sievietei) ir jāatrod sevī resursi, lai mēs tūlīt abi nenogrimtu un nenomirtu. Un vienīgais, ko es izdarīju – piegāju un iedevu viņam roku. Un viss. Tai mirklī es pilnīgi fiziski jutu un pat redzēju kā viņš iztaisnojas. Es viņam biju iedevusi spēku, lai viņš savukārt glābtu mani.

Rītvakar vebinārā mēs runāsim par to kā izdzīvot krīzes kopā vai atsevišķi. Kā krīžu dēļ iegūstam spēku, viedumu un tādu pieredzi, ko bez šī visa nesaprastu un neiemācītos.

Pateicoties tam, ka esmu daudz zaudējusi un ieguvusi, es varu būt tik empātiska un jūtīga, lai darītu to darbu, ko daru. Es tiešām to visu nevarētu, ja būtu dzīvojusi tikai “siltumnīcā”.

Mums katram ir kāda īpašā nepieciešamība tieši pēc tās pieredzes, ko esam izgājuši un sapratuši dēļ krīzes.

Zinu daudzus cilvēkus, kas. pateicoties tieši krīzei, pēc tam ir dzīvi iekārtojuši pilnīgi savādāk, vērtīgāk un laimīgāk.

Vārdu sakot – rīt runāsim viegli par to kā izdzīvot grūtumu un kā no tā iegūt maksimālo labumu. Vebināra tēma “Pārmaiņas un krīzes ir mūsu svētības” Vebinārs sāksies 20.00, bet mēs kā vienmēr tiekamies jau stundu iepriekš, lai no 19.00 čatā sarunātos par to, kas mums svarīgs. Pēdējā laika čati patiešām ir tik vērtīgi, ka brīžiem liekas, ka tas ir otrs vebinārs.

Nu vārdu sakot – ja vēlies pieteikties, tad raksti uz ineses.vebinari@gmail.com vai zvani 29431408 (Aijai) un tiekamies jau rītvakar, piektdien 27.maijā katra pie sava datora, katra savā vietā, un tai pat laikā kopā.

 

Ar mīļumu, Inese

Atbildēt