Grozs

Kad stārķis kavējas

Ilgojoties pēc sava bērniņa

autore: INESE PRISJOLKOVA

Ir man tagad viena TOP tēma, par kuru domāju un runāju arvien vairāk un atklātāk. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka visus šo gadus tā bija noglabāta un vairāk vai mazāk skaitījās tabu. Nu ne jau tādēļ, ka negribētu par to runāt (īstenībā būtu bijis gribējies pat ļoti), bet gan tādēļ, ka tā bija pārāk jūtīga un sajūtās neprognozējama.

Kamēr man vēl nebija bērni un es tik ļoti gribēju viņus satikt, katra saruna par māmiņu tēmu, manī raisīja trauksmi un klusas sāpes.

Tagad atskatoties pat nevaru pateikt kādēļ. Varbūt tādēļ, ka man apkārt nebija līdzīgi domājošo, kam būtu tāda pat situācija. Varbūt tādēļ, ka visiem citiem šai jomā veicās un viss sakārtojās. Varbūt tādēļ, ka es neredzēju, kurš vispār var mani saprast. Pat tagad rakstot, drusku kāpj kamols. Šobrīd tas, protams, ir vairāk laimes asaru un pateicības izraisīts.

Un acīmredzot tieši tādēļ, ka tik dziļi esmu tai visā bijusi iekšā, un tieši tādēļ, ka vēl tikko tik ilgus gadus man bija šis viss aktuāls, šobrīd esmu izveidojusi tādu sieviešu un meiteņu grupu, kurām bērniņi kavējas un kurām šī joma sāk veidoties par problēmu.

Pirmajā reizē nodarbībā bijām 10 un nolēmām, ka laiku pa laikam gribam tikties vēl. Ka tā ir brīnišķīga sajūta, ka vienreiz un par visām reizēm vari par šo lietu runāt. Ka apkārt ir tikai tādas pat sievietes, kuras tevi saprot no pusvārda.

Ka tieši šeit vari runāt par to, ka ir reāli bail, ka vīrs var aiziet un apprecēties ar gandrīz vai jebkuru meiteni un viņa viņam dāvās bērnus.

Ka tieši šeit vari runāt, ka paniski baidies, ka labākā draudzene, māsa vai kolēģe tepat blakus varētu palikt stāvoklī.

Un tieši šeit vari runāt cik ļoti sāpīgi ir saņemt bildes ar kāda radu bērna “pirmo smaidu”, “pirmo pagriešanos”, “jauno cepurīti” vai “jauno mantiņu”.

Piedevām, tas viss ir tik traki tieši tādēļ, ka jātēlo prieks, sajūsma, vai vismaz jāizspiež smaids. Bet iekšā ir cauršauta sirds.

Un to nevar saprast pilnīgi neviena, pat visempātiskākā cita sieviete. Pat ne mamma, vai māsa vai sirdsdraudzene, ja vien viņai nav bijusi gluži tā pati situācija.

Jocīgākais, ka nepalīdz pat tas, ka uzskaitām citu problēmas – nu kādam taču ir jāmokās ar lieko svaru, kādu vajā atkarības, kāds dzīvo trūkumā. Tas nepalīdz nekā, jo arvien ciešāk žņaudz tieši tā tava milzonīgā iekšējā sāpe.

Un trakākais ir to apkārtējo “ko tu ņemies. Ja nav lemts, nav. Aizpildi šo jomu ar kaut ko citu”. Nu šādiem padomdevējiem vispār gribās uzreiz “kraut”. Tiesa arī tiem, kas saka “pieņem sevi tādu, kāda esi. Iemīli sevi bez bērniem”. Arī tiem, kas saka “priekš kam tev savus, var taču adoptēt”.

Nu neviens jau nesaka, ka nevar. Protams var. Bet arī tu vari, un tu. Sāpe taču ir tieši par to, ka nav savējo. Ka nav izbaudīts kā ir ieraudzīt strīpiņas uz grūtniecības testa panelīša. Kā ir to paziņot savam mīļotajam. Kā ir ar satraukumu gaidīt pirmo trimestri un tad stāties grūtniecības uzskaitē un pirmo reizi rokās turēt savu “Mātes pasi”. Un tad pirmo reizi ieraudzīt viņu – savu bērniņu –kustamies sonogrāfijas monitorā, saklausīt sirsniņu, pēc tam sajust kustības ķermenī. Kā ir dzemdībās dzirdēt viņa balsi pirmo reiz. Kā ir piespiest viņu pie vaiga un raudāt aiz tik milzīgas laimes, ka vari izkust. Kā ir pārvest viņu mājās…..Kā ir….Kā ir….. dzīvot bez tik milzīgas Mīlestības izpausmes, kāda ir tieši mīlestība – būt mammai.

Mans mīlulītis tepat čuč. Vakar pie viņa pieliecos un pateicu paldies, ka viņš tomēr paspēja atnākt un mēs satikāmies šajā vēl dzīvē.

Un tagad es tiešām gribu palīdzēt tām meitenēm un sievietēm, kuras šo savu laimi vēl tikai gaida un savus bērniņus vēl tikai ilgojas satikt. Un ja vien Tev šī tēma ir tiešām aktuāla, tad esi laipni aicināta mums pievienoties!

Ar mīļiem sveicieniem, Inese


TIEŠRAIDE “Kad stārķis kavējas” piesakies ŠEIT

Atbildēt