Aina Tobe “Spēka un mīlestības ceļš”

Ineses Prisjolkovas intervija ar gleznotāju un seno zināšanu glabātāju Ainu Tobi žurnālā “Kā darītu Mīlestība” Nr.1

Mēs esam tikušās vairākkārt. Pirmā reize bija «Pavasara studijas» nometnē Jumurdas muižā, kur jūs abi ar vīru Gvido veicāt uguns rituālu. Bija vareni un iespaidīgi. Pēc tam kādā citā reizē – manas grāmatas atvēršanas svētkos bija ļoti maigs un tai pat laikā spēcīgs auglības un visa labā vairošanas rituāls ar graudiem. Esmu bijusi jūsu vadītā saulgriežu rituālā Turaidā.
Aina, vai vari pastāstīt, kā Tu sāki vadīt rituālus? Kāds bija Tavs izaugsmes ceļš līdz tiem.

Mana bērnība pagāja laukos Saldus pusē. Mani vecāki bija vienkārši cilvēki – zemnieki. Un, lai arī esmu uzaugusi kopā ar divām māsām, jaunībā savu laiku man patika pavadīt vienatnē, pastaigās, jo biju klusais, kautrīgais bērns, kas ar citiem īsti labi neprata kontaktēties. Kaut kas no tā savrupā pūču bērna manī ir vēl aizvien. Savs laiks būšanai dabā, vienatnē ar sevi, man ir nepieciešams vēl joprojām: tas ir laiks, kurā es aplaizu pagātnes rētas, sakārtoju savu enerģētiku, atjaunoju iztērētos resursus.
Ar gadiem es kļūstu līdzīga atvasarai – nobriedusi, mierīga, par sevi un savu ceļu pārliecināta sieviete, kas iet senās zintnieces ceļu. Esmu sasniegusi vecumu, kad sieviete var runāt par garīgu briedumu un rudens tuvošanos. Manī ir ienākušies manas dzīves augļi, un tie prasās būt atdodami.

Esmu kā sīksta sūrābele mežmalā, pilna ar košiem ābolēniem, gatava dalīties un dot katram, kas ļepato garām, vai vienkārši tāpat nolikt savu nesamo Zemei pie kājām… es mīlu savu dzīvi, kura ir dāsna pret mani. Mīlu savus draugus un visu, kas ir mana realitāte. Un tai pat laikā nepieķeros un neturu neko. Kam jāiet – lai iet! Kam jānāk – lai nāk! Tā ir paļaušanās. Tā ir vienkāršība. Tā ir pieņemšana un prāta miers, kuru izretis nomaina kāda bangojoša jūtu vētra. Tas ir neizbēgami, jo dzīvošana ir dinamisks process.

Ja runājam par gara dzīvi, tad man bieži ir sajūta, ka visi logi, visas durvis veras vaļā pašas. Es nedaru neko īpašu, es tikai pagriežu seju pret savu nākotni un ļaujos pārmaiņu vējam, jo zinu, ka, pie rokas paņēmusi, dzīve pati mani ved. Man ir nepārprotama sajūta, ka mītiskie, senie spēki ar mani strādā – ikreiz pēc kārtējiem izietiem pārbaudījumiem mana iekšpasaule spīvi un dzīvotīgi atjaunojas, aug un zarojas plašumā.
Ja sieviete nodarbojas ar lietām, kas viņai padodas un patīk, tad radīt ir vienkārši un viegli. Tas ir liktenis! Esmu pārliecināta, ka mēs visi ierodamies pasaulē jau ar konkrētiem dzīves uzdevumiem, kuri jāapzinās, jāpamodina sevī un jāīsteno.

Un katram savas misijas izpildei līdzi tiek iedoti arī vajadzīgie instrumenti – gara acis, kuras redz, gara ausis, kuras dzird, un garīgā balss, kura var izteikt.
Iespējams, tas izklausās nedaudz savādi, bet nekas, ko es radu, nav mans. Dziesmas, ko es dziedu, es pati neizdomāju – tās ierodas, ieskanas manī, es dzirdu jau gatavas melodijas, man atliek tās tikai pierakstīt. Gleznas, ko es uzgleznoju, pašas prasās uzgleznojamas – tās vizuāli atnāk pie manis, es tās redzu. Tās kaitina mani, uzbāžas man, neliek miera, tās prasās tikt uzgleznotas… un tad es padodos, man atliek tikai ņemt audeklu, otas, krāsas un ļauties radošajam procesam, kurā tās piedzimst. Gleznas nāk nevis no manis, bet caur mani!

Līdzīgi ir arī ar rituāliem. Man tiek dots! Man nav pat acis jāpiever, pietiek, ja es sev skaidri noformulēju interesējošo jautājumu un nofokusēju skatienu uz iekšpusi, lai manī kā uz ekrāna, līdzīgi kā filmu skatoties, sāktu formēties simboli, tēli, vārdi, rituālas kustības… Man grūti to noslēpt, tas nāk ārā pa visām vīlēm, ka es piederu pie laimīgo cilvēku cilts – es pati apzināti radu savu realitāti! Katri mani svētki dažādos veidos bagātīgi variējas un pārtop citādi, es neko speciāli neizdomāju – tie ir kā garīgie sūtījumi manā pastā uz pieprasījumu.

Un ir vēl kāds ceļš, ko dažkārt esmu izmantojusi savā praksē – veidolu saņemšana sapņos. Ja ir gana daudz enerģijas un ja tiek ļauts, tad maģiskas lietas var atnest no sapņu pasaules uz šo pasauli. Sapnī var prasīt un saņemt senču padomu, konkrētus vārdus, formulas, idejas. Apzināts sapnis var kalpot par bāzi rekonstrukcijai. Līdzīgā veidā var kalpot arī šamaņu ceļojums.

Reiz savā sapnī satiku elfu ļaudis. Viena no elfu meitenēm (viņi visi izskatās līdzīgi bērniem, bet kaut kas viņos ir citādāks, tāds kā ļoti vecs) man pastāstīja par manu nākotni, un, lai pateiktos gaišreģei, es no kabatas izņēmu dažādas koši krāsainas pogas un iebēru viņai saujā, par ko viņa ļoti priecājās. No rīta pamodusies, es skaidri un detalizēti spēju atcerēties jauko tikšanos manā sapnī. Smaidīdama izkāpu no gultas un sāku ģērbties. Un dīvaini, ka, taisot ciet jaku, man pēkšņi notrūka p o g a un palika rokā. Es uzmanīgi to aplūkoju, jā, tā tiešām bija neparasta poga – ar buru kuģi. Kāpēc es agrāk savai jakai tās nebiju ievērojusi?
Tajā vasarā mums draugi piedāvāja negaidītu ceļojumu. Nu, protams, ar jahtu.

Gadījumu, kas ciešās saitēs savieno redzamo un neredzamo pasauli, manā pieredzē ir sakrājies daudz. Atceros, ka pēc kādas no manām lekcijām, nedaudz samulsis, bet vienlaikus apņēmīgi, invalīdu ratiņkrēslā pie manis pieripināja vīrietis un uzdāvināja sava vectēva (Doles salā) atrastu, īstu, autentisku 13. gs. bronzas saktu, kas no ilgās turēšanas saujā bija kļuvusi karsta un mitra… Vai vari iedomāties pārsteiguma un gandarījuma sajūtu, kad viņš man teica, ka atbraucis speciāli, lai mēs satiktos un viņš nodotu man šo velti!.
Es teicu: «Valkā pats šo dārgumu.» Viņš noteica: «Nē, tas Tev!»
Mēs iepazināmies, viņu sauca Andris. Nezinādama, kā citādi pateikties, es no savas kaklarotas noraisīju pūces spalvu amuletu un uzdāvināju viņam. Mēs apmainījāmies savām rotām kā divi veci indiāņi. Par dzīvošanu spēka līnijās liecina spēka apļi: tie izpaužas, saskaras un samijas, un top skaidri redzams, vai tas, cik mēs atdodam un cik saņemam, ir līdzsvarā.
Es esmu dabas cilvēks. Dzīvot saskaņā ar laika viļņiem un gadskārtas plūdumu man ir dabiski un nepieciešami. Kad ir stiprie (Saules un Mēness) laiki, arī mana dzīve mutuļo, kūsā un ir pilna dzīvīgas vitalitātes, bet, kad ir tumšie un aukstie laiki, mana iekšējā pasaule saraujas maza, mazītiņa kā putna oliņa, no iekšpuses skatoties.

Vai Tu atceries pašu sākumu, kad sāki uzdot lielos jautājumus. Kad tas notika? (Pieļauju, ka tas notika gana sen.)
Hmm… droši vien, kā jau visām meitenēm, ap gadiem četrpadsmit, piecpadsmit.
Lielos jautājumus, pieklauvēdama pie sirds kambara durvīm, atnes pirmā iemīlēšanās. Mīlestība parādās dažādos veidolos un uzjundī neskaitāmus jautājumus. Caur mīlestību mēs iepazīstam sevi, sataustām dzīves pulsu un saskaramies ar patiesību – mēs meklējam, meklējam, meklējam… bet neatrodam, jo mīlestība ievelk sevī. Tajā ir tik viegli iestigt. Kā mušai medū.
Lielos jautājumus nav iespējams atbildēt, kamēr esi iekšpusē. Tāpēc tik ļoti svarīgi ir meklēt un iepazīt transcendentālus stāvokļus, kas apzināšanos izved ārpus ķermeniskā. Nē, es neesmu ne meditētāja, ne jogīna, bet es protu ausīties, klausīties un skatīties Zemes garu virzienā, man ir iedzimtas medija spējas, viegli spēju izmainīt apziņas stāvokli un ieiet transa stāvoklī, spēju kā līdaka, savu lielo jautājumu zobos satvērusi, ienirt dzīlēs un tad atgriezties ar atbildes vēsti.

Man tuvs un saprotams ir japāņu haiku dzejnieka Macuo Basjo (1644–1694) izteikums: «Meklējiet! Nevis seno meistaru gudrību, bet TO, ko viņi meklēja!»
Zinu, ka ir Augstāki spēki. Tie redz mūsu nodomus; ja mēs pēc kaut kā ļoti ilgojamies un pieliekam pūles izvēlētajā virzienā – viss var notikt!
Varbūt mūža nogales rāmajā mierā es vairs nejautāšu neko? Es būšu atradusi zināšanas, kuras atbrīvo.

Kā mainījusies Tava dzīve pa visiem šiem gadiem? Kā Tu esi mainījusies?
Ir kāda tautasdziesma, kas stāsta par dzīves auduma aušanu:
Četri stabi jūrā,
Zīlniece vidū;
Atskrien gaigala, sasit spārnus,
Sasalst Daugava stirkšķēdama.
Viss mainās! Nepārtraukti, nemanāmi, totāli. Nekas nepaliek tāds kā iepriekš – ne smarža, ne krāsa, ne skaņa. Viss vienmēr ir CITĀDI!
Un tajā pašā laikā, uzturot šo pasauli, sievietei ir jāspēj dzīvot tā, it kā nekas nemainītos, atkal un atkal jāiekurina izdegušais pavards, balti jāizvelē linkrekls, jāizravē puķu dobe, jāsamīļo bērni, lai cik arī pieauguši un patstāvīgi viņi nebūtu…

Mana dzīve ir kustība kustībā. Mans pasaules audums ir mana dzīves pieredze. Līdzīgi Tavs audums ir Tava. Visums zaigo no mūsu enerģijām, no radošuma un darbošanās.
Bet interesanti, ka ar gadiem esmu sapratusi – tikpat skaisti zaigo arī apcere, iekšējais miers un nekā nedarīšana. Un tad es sev atgādinu, ka katra mana darbība ir kā sēkla, no kuras dzimst jauni sēklu metēji, un, to saprazdama, es mācos gudrību negribēt pārāk daudz un nepieķerties pie rezultātiem, ko radījušas manas izvēles.

Manuprāt, vienkāršajā var just vienotību ar sākumu, ar lietām, kas var kalpot kā drošs pamats dzīvei. Iespējams, es to saku tādēļ, ka savā būtībā es esmu vienkārša lauku sieviete un nekas cilvēcisks man nav svešs.
Bieži vien tieši grūtības mūs aizved pie dziļākām atziņām, meklējumiem, izpratnes. Kas Tev Tavā ceļā līdz šim ir bijis visgrūtākais?
Pacietība. Tā ir lieta, ko nevaru un nevaru iemācīties. Bet es cenšos. Un, ja gadās tā, ka mana cimda raksts neizskatās harmoniski, ja neatbilst vajadzībai, es izvelku adatas, izārdu uzmestos valdziņus un sāku visu no sākuma.

Kas Tev šajā dzīves periodā ir svarīgi? Kādi ir Tavi lielie jautājumi pašlaik?
Esmu vienmēr bijusi ziņkārīga jeb, citādi sakot, zinātkāra. Piemēram, bērnībā mani apbūra miglas bildīšu atklāšana. Manas paaudzes cilvēki atcerēsies, ka padomju laikos kioskos bija nopērkamas mazas, miglainas ziedu un putnu bildītes, kuras vispirms saslapināja, tad vēkšpēdus uzlīmēja uz papīra un tad ļoti uzmanīgi, lēnām, lai nesabojātu iekšpusē paslēpto zīmējumu, bija jānovelk vai jānokasa nost mitra dzēšlapai līdzīga kārtiņa, kas atklāja košu, skaistu attēlu…

Gadiem ejot, mani aizvien vairāk interesē pretējs process – saudzīga aizvēršanās, atgriešanās sevī, tāda kā ietīšanās migliņā, kā iekūņošanās atpakaļ kūniņā… Mani interesē vecuma atnākšana un ar to saistītie jautājumi. Jau pāris gadu mani garīgie meklējumi klaiņo ziemeļu tautu teiku un mītu dziļumos, meklējot seno, lielo māšu pēdas. Mani fascinē vecas, dzīves gudras lietas, cilvēki un viņu stāsti. Jā, es zinu, ka reiz vecums mani (tāpat kā ikvienu) pievārēs, bet es gribu zināt, kā tas ir – pieņemt sevi nevarīgu?

Zinu, kā ir, kad enerģijas krājumi iztukšojas un fiziskais spēks izsmeļas, bet kā ar to var sadzīvot gadiem ilgi? Kā tas ir būt sirmgalvei un atgriezties bezrūpīgā bērna prātā? Joprojām man ir neatbildēti jautājumi par dzīvi pēc nāves – cik lielas būs manas iespējas, cik plaša būs mana brīvība? Interesanti, kādā veidā liktenis ir nodomājis izspēlēt manu lielo pāreju? Tie ir jautājumi, uz kuriem mans šodienas prāts nespēj atbildēt.

Atceros, reiz uz gleznošanas plenēru Ainažos bija atbraukusi igauņu mākslinieku grupa un starp viņiem bija sīka, kalsnēja 80 gadu veca kundzīte, māksliniece. Viņas vārds man ir izplēnējis no atmiņas, bet tēls nē. Pretī vērās spožas, gaiši zilas acis, vējā plīvoja blondas matu cirtas, un viņa pati – spridzīga kā uguntiņa; kolēģi stāstīja, ka viņa savās mājās gleznojot trīs metrus lielus audeklus. Ieraudzījusi man pie sāna nazīti, viņa uzreiz nāca klāt aprunāties. Jā, arī viņa savā laikā tādu esot nēsājusi pie jostas, jo bijusi floriste, un tad nu vienreiz šāds nazītis esot izglābis kādam cilvēkam dzīvību – tas jau esot bijis pakāries, kad viņa ieraudzījusi, piesteigusies un pārgriezusi striķi, pēdējā brīdī… Un smiekli no viņas mutes lēca ārā kā zaļi sienāži. Uzmetusi man šķelmīgu skatienu, viņa noteica: «Tu savos astoņdesmit būsi tāda pati kā es!» Viņai bija brūnas, saulē iedegušas rokas, pati slaida kā jūrmalas priede, cepure platām malām, un no viņas visu laiku ārā spraucās iekšējais bērns, kurš līksmoja, dziedāja, tekalēja un daudz smaidīja, neskaitāmos veidos izpauzdams savu prieku par dzīvi. Pat tērpi viņai bija ne tādi kā pierasts veciem ļaudīm – lielos, košos krāsu laukumos, brunči līdz zemei un pāri priekšauts vai divi lielām kabatām, kurās ērti visu salikt… varbūt šī sieva bija teiksmainā Mērija Popinsa?
Dzīve nāk un aiziet, mēs to saņemam kopā ar piedzimšanu, bet notikumi ir kaut kas tāds, ko mēs pašas varam radīt, ja apzināmies, ka esam savas dzīves režisores, vai ne?
Pašlaik man būtiski ir, ka esmu gana brīva, ka pati veidoju savas dzīves saturu un tās ritmu. Būt brīvai man ir nozīmīgāk nekā būt bagātai. Tas ir lieliski, ka šajā dzīvē man ir iespēja darboties ar to, kas patīk, kas iepriecē, kas dara mani laimīgu. Ābele, kas nozied salnas netraucēta, rudenī var dot labu ražu.

Aina, vai sievietes un vīrieša izaugsme (garīgais ceļš) atšķiras?
Lai to saprastu, ugunskuram jāpiemet sveķaina pagale! Kad vējš tumsā debesīs uzrauj dzirksteļu spietu, tas ir tik brīnumaini un koši, ka, elpu aizturot, es vienmēr ar acīm sekoju līdzi šim skaistajam lidojumam, nemeklējot, cik katra no dzirkstelēm ir unikāla, atšķirīga un īpaša… Es redzu, kā tās visas mirdzēdamas iet vienu kopīgu ceļu – cita aizlido tālāk, cita ne tik tālu… bet vai tam ir kāda nozīme?

Tas ir Spēka ceļš! Un mēs nevaram to neiet, jo paši to neuzsākām.

Līdzībās runājot, mēs visi esam kā lidojošas dzirksteles tumsā. Gars cilvēkā ir kā ugunīga dzirksts; ikvienā tas ir pilnīgs, nevainojams un dievišķs. Gars (gan vīriešos, gan sievietēs) runā un darbojas līdzīgi, tikai mēs neapzināmies savu garīgo potenciālu; pateicoties prātam un jūtām, kas liek cilvēkam sajusties reāli ķermeniskam – liek viņa priekšstatiem un sajūtām izvirzīties priekšplānā, bet dievišķais paslēpjas. Nemiera, rūpju, raižu un baudu pilnās pieredzes visiem cilvēkiem mēdz būt līdzīgas.
Latviskā tradīcija runā par cilvēka trīsdaļīgumu. Senie ļaudis atšķīra, ka ir GARS, ir DVĒSELE un ir AUGUMS. Jā, mana iemiesošanās šoreiz ir sievietes augumā. Citā dzīvē tā ir bijusi vai varbūt būs vīrieša augumā, tas ir iespējams. Ķermeniskie nosacījumi ir mainīgi lielumi, es tam nepie-šķiru pārāk lielu nozīmi, jo skatos ar gara acīm. Zinu tikai to, ka ir stratēģiski gudri izmantot sava (patlabanējā) stāvokļa iespējas un priekšrocības. Tas ir brīnišķīgi – būt tam, par ko tu esi radīts. Kontaktējoties ar cilvēkiem, man ir svarīgi sajust, vai sieviete un/vai vīrietis, kas stāv manā priekšā, ir apgarota jeb, citiem vārdiem sakot, garīgi apzināta būtne. To sajūt caur acu skatienu. Kā spēcīgu klātesamības enerģiju. Pēdējos gados latviskajos krustabu godos es aizvien biežāk satieku spēcīgas, garīgas būtnes, kas atgriezušās piedzimt šai zemē, un mani pārņem godbijība un saviļņojums, satiekot tās savā dzīves ceļā.

Jūs ar vīru Gvido visos pasākumos esat kopā. Kopā esat radījuši un vadāt folkloras kopu Delve. Jūs kopā vadāt rituālus un pasākumus. Kopā esat ģimenē un darbā. Kopā esat izaudzinājuši meitu. Esat ģimene jau vairāk nekā 30 gadu. Kopā, kopā, kopā… Tagad, kad cilvēki tik ļoti domā par attiecībām, kā satikt savu īsto un vienīgo un kā izveidot ģimeni, kā būt kopā garus gadus, Aina, vai vari izstāstīt, kā Tev, kā jums abiem tas izdodas?

Mēs ar Gvido satikāmies Siguldā. Un uzreiz spēji sajutām vilkmi vienam pie otra, mēs bijām kā divi magnētiņi, kas pievelkas. Stāsta, ka tamlīdzīgas sajūtas liecinot par dvēseļu radniecību. Iespējams, ka mūsu dvēseles ir bijušas tuvas un pazīstamas iepriekšējās inkarnācijās un, kas zina, varbūt bijām norunājuši atkal satikties šajā dzīvē šajos veidolos.
Raksturos esam atšķirīgi, tāpēc kopdzīvē mums daudz kas bija jāpieslīpē gan uzskatos, gan paradumos, gan attieksmē. Kad satiekas nazis ar galodu, tad viens nodilst, otrs uzasinās. Mūsu gadījumā došana un ņemšana bija samērā līdzsvarota, mēs skaisti papildinājām viens otru. Esmu dedzīga, ar mērķtiecīgu gribu un talantu apveltīta sieviete, tāpēc vīrišķās jan tipa enerģijas, nenoliedzami, manā raksturā ir, un Gvido tās burvīgi līdzsvaro ar spēju būt izcili pacietīgs, maigs un saprotošs. Mums sader! Jeb kā daina saka: «Sader miezis ar apini vienas mucas dibenā!»

Tas, ka esam kopā, ir laimes gadījums un mūsu dvēseļu gudrība. Es spilgti atceros mūsu īpašo sarunu kāzu naktī – viens otram acīs lūkojoties, mēs solījāmies, ka no šī brīža nekas nedrīkst būt svarīgāks par mūsu attiecībām… un liktenis zina, cik ļoti šis solījums, atgādināts vajadzīgajā brīdī, mums ir palīdzējis tikt pāri krīzēm un konfliktu situācijām.

Izveidot un saglabāt ģimeni – tas ir nopietns darbs. Lai uzsāktu dzīvi kopā, pietiek ar kaisli, bet, lai kaisli savstarpējās attiecībās noturētu, vajag mīlestību, cieņu un atbildību.

Kāpēc pāri šķiras? Tāpēc, ka pietrūkst izpratnes. Mēs nogurstam savstarpējos strīdos un ķīviņos, mēs nezinām, kā tikt tiem pāri. Ja saskatām vienīgi sava egucīša ciešanas un neprotam noskaņot sevi uz pateicību pret dvēseli, kura mūsu dzīvē ir atnākusi ar garīgu uzdevumu sniegt mums mācību stundu mūsu pašu labā, tad šķiršanās ir neizbēgama.
Ne vienmēr satikšanās nes laimi, ne vienmēr šķiršanās ir nelaimīga. Dažreiz dvēseles ātri nokārto savstarpējos garīgos līgumus, un tad nav nepieciešams palikt kopā visas dzīves garumā.
Par visu vajag izrunāties, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši sievietēm.
Ir jāprot uzklausīt! Ir jāprot sadzirdēt! Bet, ja attiecībās nekas vairs nav līdzams, tad ir jāprot saplēstās lauskas aizmest mēslainē, ar cieņu paņemt jaunu māla pikuci un pilnīgā mieriņā uzveidot jaunu krūzi, ko piepildīt ar tīru mīlestību.

Ja cilvēki kopā ir garus gadus, visticamāk, nav jau tā, ka ir tikai saulainās un skaistās dienas. Ir kaut kad arī grūti. Vai vari padalīties ar jūsu pieredzi – ko darīt, ja ģimenē ir grūti laiki, ja pāra attiecībās ir krīze vai kādas nesaskaņas. Kā tikt tam pāri gaiši un laimīgi?

Sāc mīlēt sevi! Nebaro negatīvo! Nekad nedod dusmām (vai kādai citai destruktīvai sajūtai tevī) enerģiju vairāk kā uz vienu diennakti! Pat ja esi ļoti, ļoti nikna uz viņu, neturi aizvainojumu sevī ilgāk par nakti! Kad tu no rīta atmosties un atver acis, tad apzinies, ka šī ir JAUNA, LABA DIENA un nekam tumšam tajā vairs nav vietas – viss, kas bija vakar, lai paliek vakar, citādi tas tevi saplosīs. Apskrubinās pa vienam kauliņam, apēdīs kā vanags vistiņu pa vienai vien spalviņai… jo, godīgi sakot, visas attiecību krīzes ir stāsti par tevi pašu, tie ir tavi spoguļi, kurā, ja būsi vērīga, ieraudzīsi pati sevi. Ja ģimenes dzīvē ir radušās nesaskaņas un iestājusies krīze, tad steidzami ir jāsāk sevi mīlēt.

Cik svarīgs jums abiem ir šis kopīgais ceļš un cik svarīga ir brīvība attiecībās un katra atsevišķā izaugsme?

Kas ir ceļš? Tā ir sekošana sen savītiem dvēseļu pavedieniem, līdz tos atraisām.
Izklausās skarbi pateikts, bet, manuprāt, tieši atraisīšanās sniedz attiecībās brīvību. Ir jābūt zināmā dvēseles briedumā, lai spētu to saprast un realizēt. No sākuma mēs visi baidāmies, ka tiksim pieradināti, bet tad pierodam pie savas pavadas un sākam baiļoties to pazaudēt. Tikai ar laiku savstarpējās attiecībās cilvēki iemācās uzticēties un viegli savīt un viegli atraisīt.
Vienā mežā auguši, katrs koks tomēr ir savdabīgs. Tā ir brīvība būt tam, kas esi – būt pašam. Izaugsme, jau pēc nosaukuma, ir process, kas katram notiek individuāli, vienatnē, katram sevī. Kāpēc gan lai cilvēkiem būtu citādi nekā kokiem? Katrs tiecas gaismai pretī pēc savas izpratnes, ar savām iespējām un savā tempā. Vienmēr esmu rūgti nožēlojusi savus neapdomīgos mēģinājumus otru vilkt vai raut uz savu pusi, nerēķinoties ar partnera brīvās izvēles tiesībām.
Būt attiecībās tas ir kā dejā – uzticēties, baudīt, radīt un saskaņoties. Un tā ir brīnišķīga atklāsme, ka divatā ir iespējams būt vienotiem, nevis dzīties pa bezjēdzīgu apli, bet vīties pa kopīgu spirāli.

Vai Tev ir zināms ilgu un laimīgu pāra attiecību noslēpums?

Mīlestībā divi skatās vienā virzienā un iet blakus. Mīlestībā gājuma soļi saskan. Kad ir mīlestība, tad kopā ir labi. Tāpēc jau to sauc par pāri, ka viss nelabais pāri iet – «… pāri, pāri visi vēji, pāri ļaužu valodiņas!» Mīlestība ir kā plašas debesis, kas sākas manā sirdī un turpinās bezgalīgi uz visām pusēm. Mīlēt ir lidot. Laimīgu pāru pazīme ir drosme kopīgi mesties lidojumā, un viņiem ir dvēseles spārni, kuri glāsta viens otru, un tos var gandrīz vai reāli saskatīt. Lai uzzinātu savstarpējo attiecību noslēpumu, vajag cieši sadoties rokās un ar skaņu āāāāā… ielēkt tukšumā.

Kuras ir Tavas dzīves lielās mācības jeb klupšanas akmeņi?

Man ir iegadījies labs mūžs. Uzreiz nemaz nevaru atcerēties, ka kaut kas mani tā īpaši būtu klupinājis. Ir, protams, bijuši mērķi, ko neesmu sasniegusi, bet tie acīmredzot nebūs bijuši manējie, un neizdošanās nesūrstēja ilgi – radās jauni mērķi. Ir bijuši cilvēki, ar kuriem man neizdevās izveidot labas attiecības, tagad esmu tos atlaidusi. Dzīves laikā neviens neizbēg no neizdevušos attiecību pieredzes, tāpēc to grūti nosaukt par klupšanas akmeni. Dzīve, manuprāt, tāpat kā glezniecība, savu formu parāda ar gaismēnu palīdzību. Spilgtākas krāsas dod pilnīgāku izpratni par notiekošo.

Cik liela nozīme Tavā dzīvē ir sievišķībai, sievietes gudrībai, sievietes viedumam, sievietes būtībai?

Mēs esam sievietes, un tas ir lieliski! Sievietēm ir emocijas un iztēle, vīriešiem – racionāla pieeja notiekošajam. Sievišķība izpaužas spontāni, kā zivs tā iznirst no ezera dzīlēm brīžos, kad ir jāsavaldzina vīrietis. Vēl pavisam mazas meitenes būdamas, mēs, iekāpušas mammas augstpapēžu kurpēs, jau spējam sajusties kā mazas princeses. Sievišķību nosaka hormoni un dzīves enerģija, īpaši jaunībā, kad mēs visas dabiski tiecamies sastapt pretējo vīrišķo enerģiju, ar ko apvienoties, lai notiktu apaugļošanās brīnums.
Pusmūžā mūsu sievišķība iegūst brieduma krāsu un garšu, mēs kļūstam pašpietiekamas. Sievišķīga sieviete prot būt rotaļīga, dzīvot viegli, neiespringstot. Neskatoties uz saviem gadiem, jebkurā vecumā viņa atradīs iespēju pabūt atslābinātā stāvoklī, un kas viņai var liegt izbaudīt katru dzīves mirkli? Tikai pašas prāts un aizspriedumi. Kā burvju nūjiņu, kas nonākusi fejas rokās, uzdāvini sev frāzi: «Es atļauju sev…»
Ieklausies, ko saka tava sirds! Ieej savas sirds dziļumā un esi brīva no visām koncepcijām, mācībām, idejām – esi tā, kas esi! Vienreizēja, neatkārtojama. Dari, kas darāms! Katrs mirklis pats sniegs tev visu vajadzīgo. Viss brīnumaini sakārtosies.
Sievietes viedums nav jāmeklē intelektuālās zināšanās, drīzāk tā ir saikne ar intuitīvo uztveri.

Vai Tev ir kādi sievišķīgi padomi meitenēm un sievietēm, kas ir sava izaugsmes ceļa sākumā?

Ceļojiet! Ceļojiet daudz un cik vien iespējams tālu, izkustiniet sevi no ērtās, iesēdētās vietas! Ceļš atraisa, iedvesmo un pārmaina katru, kurš noliek pie malas savu neizlēmību un bailes. Ceļojums ir piedzīvojums, kas ļauj sajust sevī (un apkārt) dzīvi mutuļojam, tas iesveļ īstuma un patiesas notikšanas sajūtu. Un tu jau zini: nekas un nekad nenotiks tā, kā tu biji plānojusi, – viss būs citādi, nekā tu biji iedomājusies, bet tieši tur slēpjas ceļojuma jēga un izaugsmes iespējas. Pastāvīgas pārmaiņas un nebeidzamas variācijas ir dzīves būtība. Pasaule dzīvo kustībā, no lēkta līdz rietam, no dzimšanas līdz miršanai. Patiesā sevis pārveidošana sākas no iekšienes, no izvēles brīvības. Bez šīs mūžīgās mainības viss apstātos, un mēs ātri vien sasniegtu visas iespējamās robežas.

Pie kā Tu vērsies, kad ir grūti? Visbiežāk savu grūtumu izstrādājam un transformējam dabā, bet, vai Tev ir kādi cilvēki, kas palīdz saskatīt atbildes un skaidrāk izprast notiekošo?

Kad man ir slikti, es noslēdzos no ārpasaules un ieeju sevī. Kā jebkurš cilvēks, es pazīstu arī kļūdas, sāpes un vilšanos. Šādas pieredzes ir neizbēgamas, taču tās ir svētīgas, jo tās palīdz uztaustīt manas personības neapzinātos resursus un atklāj man mana ķermeņa iekšējo arheoloģiju. Spēkojoties ar grūtībām, es iemācos riktēties ar to, kas ir, un tā ir laba dzīves skola.
Ja es vienmēr paļautos, ka būs kāds, kas pateiks, kāda ir pareiza vai nepareiza uzvedība, kāda ir pareiza vai nepareiza doma, tad mana rīcība un domāšana kļūtu mehāniska (vai fanātiska) un manas atbildes būtu no malas iemācītas, automātiskas. Tāpēc es nemeklēju padomdevējus, es ķepurojos pati.
Grūtos brīžos es palieku vienatnē un nododos pašrefleksijai, lai to, kas izsāp un dzīst, pārvērstu radošos tēlos; procesi, ko tu sauc par grūtumiem, man ir attīroši un jēgpilni. Cieš tas, kas pretojas neizbēgamajam. Situācijas pieņemšana palīdz nonākt harmonijā ar sevi.

Kā Tu zini un proti novadīt rituālus? Kur tas rodas? Kā tie rodas?

Spēks nāk no iekšienes. Spēks, tā ir spēja varēt. Spēks piemīt visam. Kad es daru savas lietas, manī ienāk spēks kopā ar iekšēju, skaidru pārliecību. Bieži ir tā, it kā manī atmostos kāda gudra būtne, kāda cita sieva, kas ieradusies no sen seniem laikiem… es redzu ar viņas acīm, es runāju ar viņas balsi. Uz mana iekšējā ekrāna viņa rāda man rituālu norises. Savās vīzijās es dzirdu tekstus, saņemu norādījumus, redzu norises, un tā redzēšana līdzinās zināšanai, tādai zināšanai, kas man kā Ainai nepiemīt… vārdos to ir grūti izstāstīt. Bet ir viegli to darīt. Ir viegli būt plūsmā un sekot iekšējai balsij, kura saka: «Lai ko tu darītu, sajūti Garu! Ļaujies!»
Tu vadi pasākumus, ļoti daudz cilvēku no Tevis mācās, bet vai Tev ir kāds skolotājs pašlaik? Kāds, no kura Tu mācies?
Es mācos darot. Jaunībā man ir bijuši garīgie skolotāji iemiesotā formā, pašlaik nē.
Viens no ļoti gaišiem cilvēkiem, kas daudzus gadus bija mans draugs un paraugs, bija mana reiki skolotāja Edīte Vēja, bet viņa pāragri aizgāja no šīs pasaules.

Kas jūsos notiek rituālu laikā?

Visbrīnumainākā pieredze ir sirds atvēršanās. Tas notiek spēji, līdzīgi kā atveras zieds, bet, ja tas patiešām atgadās, tas ir nepārprotami. Kā upe palos zeltaina gaismas straume līst caur mani un apņem, ieskauj visus un visu. Laiks izplešas. Es stāvu un dziedu. Balss vienkārši lejas… un vairāk neko arī nevajag!
Un kas notiek ar mums, rituālu dalībniekiem?
Tu manī ieraugi sevi. Un es Tevī ieraugu sevi. Gaisma aug. Tā mūs savieno.

Vai atšķiras brīži, kad mums vajadzētu piedzīvot uguns rituālu un kad rituālu ar graudiem vai kādu citu? Kādos brīžos vispār cilvēkam būtu labi ko tādu veikt?

Reiz kādā sapņu vīzijā es redzēju Vēlmju māju. Tā atradās pilsētas vidū, nabadzīgā kvartālā, ielā, kur rindojās vecas, noplukušas vairākstāvu mājas, tukšas, pamestas un izdemolētas… Iegāju iekšā pa šaurām, zemām parādes durvīm. Uz sienām nolupusi krāsa, vecas trepes, eju tālāk – uz visām pusēm stiepjas istabas, kabineti, gaiteņi… juku jukām visur samestas dažnedažādas mantas, drēbes, mēbeles… skats kā humpalu tirgotavā… cilvēki rakņājas, kaut ko izvelk un pielaiko, priecājas, ka tas viss te guļ un to var ņemt… arī es ieraugu sev tīkamas lietas, kaut kādu jostu un rotaslietas… jā, visu var ņemt! Bet mistiskā veidā viss, ko tu noliec vai vienkārši izlaid no rokām, pazūd un transformējas. Redzu, kā cilvēks kaut ko ierauga, paņem to, atslien blakus pret sienu, bet siena izgaist, un viss izmainās… Paturēt var tikai to, kas ir rokā, jeb, citiem vārdiem sakot, kamēr ir klāt tava apzināšanās. Tiklīdz tu kādu drēbi uzvelc vai kādu izvēlētu lietu atlaid vaļā vai iebāz kabatā – tā izgaist, tās vairs nav.
Bet cilvēki kā aizmiguši, kā apmāti ņem un vāc, un lasa, un rauš visu lielās kaudzēs… viņi alkatīgi velk visu vienkopus, gribēdami paturēt savā īpašumā, bet lietas visu laiku slīd no viņiem projām un izzūd… un mana sirds saraujas žēlumā šo ļaužu dēļ, kas ir tukšāki par tukšu un nabadzīgāki par nabadzīgu…
Pastāv divi maģiski spēki. Viens no tiem ir dievišķā daba mūsos (tai nekā netrūkst) un otrs – mūsu vēlmes. Astrālajā Vēlmju mājā tavs ir tikai tas, ko tu turi rokās, tas, uz ko tu šajā brīdī lūkojies. Ja tu iekāro nākamo lietu – iepriekšējā pazūd. Tāpēc, ja tu gribi gūt kādu konkrētu labumu no rituāla, tev ir jāspēj skaidri noformulēt, kas ir tas vienīgais, īstais, ko tu vēlies. Un, ja tu patiešām vēlies, tad esi apņēmīga, vērs uz to visu savu uzmanību, dod tam savu enerģiju, tici sava sapņa realizācijai un izbaudi savas vēlmes piepildīšanos.
Tas ir kā izšaut bultu un ar karalisku skatienu vērot tās kustību debesīs, un vienlaikus būt pašai kā bultai lidojumā, kamēr tā sasniedz savu mērķi.
Visums ir bagāts. VĒLAMAIS nozīmē IESPĒJAMAIS.
Vēlies, ko patiešām vēlies, – esi drosmīga! Viss ir iespējams! ☼

Ar Ainu Tobi sarunājās Inese Prisjolkova
Foto: Ieva Balode