Audzēt Mīlestību

Pārbaude ar veiksmi

Vai esi domājusi, ka veiksme mums var būt tik pat bīstama kā neveiksme?

Es kādā seminārā saku, ka veiksme ir Dieva svētība un Dieva klātbūtne mūsu dzīvē. Tā patiešām arī ir un es esmu par to pārliecināta. Un mums patiešām nav jāgaida, kad nu nāks dzīves melna strīpa.

Bet ir viena bīstamība, kam ir jāpievērš uzmanība – proti tam, ka mēs pie veiksmes sākam pierast. Ka mēs iespringstam un mēģinām noturēt veiksmi apzināti. Ka mēs sākam kreņķēties tad, ja mums uz kādu mirklīti veiksmes vairs nav vai arī ir sajūta, ka tā varētu nebūt.

Kad Dievs ko mums dod, mums ir jābūt sagatavotai vietai, lai to pieņemtu. Jocīgi jau skan, bet tas patiešām tā ir, ka lielu veiksmi vai lielu izdošanos un mums jāvar pieņemt mīlestības piepildītā vietā (sirdī). Un ja mūsos šīs mīlestības nav pietiekoši, tad veiksme mums var nodarīt ļoti pāri.

Kāpēc to tieši tagad iedomājos?

Tādēļ, ka pie viena raksta komentāros izlasīju, ka redzes problēmas (laikam pēc Lazareva) ir saistītas ar lepnību un pieķeršanos savās spējām. Un tas manī izsauca pārdomas, jo man pašai ir sajūta, ka man pasliktinās redze (medicīniski to vēl nevar diagnosticēt un man patiešām ir „vanaga acs”, bet sajūtas un nojauta ir stiprākas kā medicīna). Man šad tad sāp acis. Un tagad patiešām saprotu, ka man īsā dzīves periodā Dievs ir tik ārkārtīgi apbalvojis un man tik ļoti ir veicies – gan attiecību jomā, gan misijas un darba ziņā, gan arvien jaunu spēju atklāšanā un attīstībā, ka saprotu – lai paņemtu pretim tik ļoti milzīgu veiksmi un Dieva dāvanas, un piedevām tam nepieķertos un nekļūtu ne iedomīgam, ne lepnam, ir jābūt ļoti sagatavotam. Ir jābūt ļoti pazemīgam un pateicīgam, ļoti laimīgam un mīlestības piepildītam.

Es, protams, tāda esmu. Bet vēl es jūtu, ka tas ir tieši tik, cik spēju – un lielāku veiksmi pretim paņemt nespētu. Tās šobrīd ir manas ietilpības robežas.

Vai saproti par ko es runāju?

Lai ko Tu no dzīves gaidītu, gribētu un lūgtu, Tev ir iekšēji jāsagatavo tam vieta un ietilpība. Lai nekļūtu lepna. Lai nekļūtu iedomīga. Lai nebūtu pārākumu apziņa. Lai nebūtu bailes to zaudēt. Lai nenodarītu pāri savai dvēselei.

Jogas nodarbībā runājām ar vienu dalībnieci un viņa saka – es skatos uz to tavu studiju un domāju – cik ilgi tā būs. Nu tik ļoti labi. Tik taisnvirzienā uz augšu. Ir taču jābūt kritieniem. Ir taču jābūt sinusoīdai.

Un es viņai pilnīgi piekrītu – ir jābūt sinusoīdai. Līknei kā kardiogrammā. Vienīgi tai līknei kopsummā ir jāiet slīpi uz augšu.

Pieļauju, ka manā gadījumā tā ir. Es ziemās uztaisu sev „miega” periodu. Un vasarās savukārt pauzīti ar semināriem un veltu laiku grāmatu rakstīšanai. Un es tiešām jūtu, kad ir aktīvie periodi, un kad pasīvie.

Un tieši tāpat ir ar mūsu dzīvi. Mums jāseko līdzi cik un ko vēlamies un vai vispār to spējam paņemt pretim. Vai esam gatavi zaudēt kaut ko citu (piemēram, brīvu laiku vai atpūtu). Vai esam gatavi visām savām vēlmēm un veiksmēm saņemt līdzi to porciju, par kuru vēloties un lūdzot neko nebijām zinājuši (grūtības, slodzi, laika pārtēriņus, attiecību līkločus).

Kādēļ ir tik ļoti daudz veiksmīgu un slavenu cilvēku, kas šo pārbaudījumu ar veiksmi neiztur un vai nu saslimst vai aiziet pāragri no dzīves. Vai kļūst atkarīgie, sāk lietot pārmērīgi alkoholu vai narkotikas. Kāpēc?

Tāpēc, ka nav sagatavots šis milzīgās veiksmes ietilpības trauks.

Es Tev novēlu būt gatavai savai veiksmei. Būt mīlestības piepildītai un pateicīgai. Šad tad veiksme (vēlmju piepildījumu un mērķi) nevar atnākt tikai tāpēc, ka dvēsele tam nav gatava. Ka ir skaidri redzams, ka veiksme nodarītu dvēselei pāri.

Ko darīt?

Audzēt mīlestību. Pazemību. Lēnprātību. Spēju ļauties. Pieņemt situāciju. Būt laimīgai un pateicīgai jau šobrīd. Priecāties par to, kas tiek dots. Neforsēt. Neprasīt vairāk. Neiespringt (ne tad, kad tā veiksme jau ir, ne tad, kad vēl nav).

Lai Tev viss izdodas!
Ar mīlestību, Inese