Kā Laimīgi piedzima PAVASARA STUDIJA
Solīju izstāstīt kā es nonācu līdz Pavasara studijai.
Atkāpsimies kādus gadus iepriekš. Vēl nepazīstu savu vīru. Esmu kādu laiku tirgojusi dzīvokļus un no tās naudas dzīvoju.
Bet man nav darba, nezinu, ar ko gribētu nodarboties. Ar draudzeni Jūrmalā atveram SPA salonu, bet nu…valstī sākās ekonomiskā krīze un tas pēc gada tomēr jāver ciet.
Saprotu, ka neesmu biznesmene. Ka nav man biznesa ķēriena. Ka varu izdomāt, noorganizēt, palaist, bet…tai brīdī, kad sākas bizness, tad…manas domas jau ir kaut kur citur.
Pa vidu aizeju vēl uz gadu nostrādāt viesnīcā par mārketinga direktori. Daru….bet jau skaidri apzinos, ka esmu pāraugusi darbaņēmēja statusu un mana dzīve šai darbā ir laika jautājums. Ir kolektīvs un kaut kur citur es. Viņiem ir “sporta dienas” un “kolektīva saliedēšanas pasākumi” un man tas viss neinteresē nemaz.
Toties man patīk un es ļoti cienu īpašnieku un man patīk palīdzēt viņam domāt par viņa idejām un palīdzēt tās īstenot. Tomēr ar to ir par īsu, lai es tur tā īsti iejustos.
Pēc gada aizgāju bezdarbnieku statusā. Biju jau satikusi Tomu, precējāmies. Un man pilnīgi nemaz nekārojās katru rītu no viņa kaut kur prom braukt.
Mēs bijām laimīgi un iemīējušies. Valstī ekonomiskā krīze. Nauda iztērēta un pārtērēta, jo pa vidu vēl bija jānosvin kāzas.
Tomam bija celtniecības projekti, kas uz to laiku beidzās, jo krīze.
Mans bezdarbnieku statuss un nauda beidzās.
Toma draugam bija pludmales kafejnīca, kurā viņš uzaicināja Tomu strādāt. Es vienkārši gāju līdzi un palīdzēju. Sagaidīju viesus, kaut ko aiznesu, nokopu, sakārtoju. Tikos ar cilvēkiem.
Vēl arvien nenojautu – kas varētu būt tas, ar ko es varētu nodarboties.
Bet diendienā es lasīju un klausījos youtube lektorus, kas runā par to “kā dzīvot labāk”. Luīzi Heiju. Natāliju Pravdinu. Valēriju Siņeļņikovu. Lasīju Sāras Bon Bronikas “Vienkāršo pārpilnību”.
Un ar katru mirkli vairāk manī nostabilizējās doma, ka es gribu kā viņi.
Ka es gribu nevis sēdēt zālē un uz viņiem skatīties vai lasīt viņu grāmatas, bet es gribu lai cilvēki brauc pie manis un lai es rakstu grāmatas.
Mīļie – šis ir viens labs veids, kā uzzināt savu sapņu nodarbošanos – ja redzi, ka kāds cilvēks vai vairāki dara kaut ko, par ko jūti – o, es šādi gribētu.
Pēc tam tik es sāku atcerēties, ka jau kopš deviņdesmitajiem esmu apbrīnojusi lektorus, kas brīvi staigā pa skatuvi un stāsta savu pieredzi. Jā..es to gribēju.
Tagad tikai bija jautājums – kas būs saturs, ko runāšu, un kur gadīsies tie, kas mani klausīsies.
Sākumā es pieteicos “Delfos” rakstīt sleju. (droši vien biju saskatījusies “Sekss un Lielpilsēta”, kur Kerija Bredšova laikrakstam rakstīja sleju). Tomēr tā vide bija priekš mani par skarbu un anonīmie komentāri negāja kopā ar to tīrību, kādā gribēju būt.
Man bija svarīgi vairot labo.
Un tad…ar pilnīgi neesošām tehniskām zināšanām bezmaksas vietnē es izveidoju savu pirmo mājas lapu, kurā sāku rakstīt savas katras dienas pārdomas un atziņas. Laikam, ka draugos kaut kā to sāku popularizēt, un pēc laikam man jau bija gana daudz sekotāju.
Tad izveidoju pirmās programmas, ko vadīju mājās viesistabā (jo Luīze Heija stāstīja, ka viņa tā darīja), un braucu uz dažādām grupiņām jau izbraukumos.
Pagāja gads.
Nākamā vasarā pludmales kafejnīcā uzrakstīju savu pirmo grāmatu “Ieelpo laimi un mīlestību”.
Un sākās mans 14gadu maratons, kas turpinās vēl arvien…
Mīļie, šādi es sāku savu SAPŅU NODARBOŠANOS.
Tā Tu vari sākt savu.
Piedevām neatkarīgi no tā cik Tev ir gadu un vai ir priekšzināšanas vai nē. Tagad ir start-up laiks. Par to arī grupā parunāsim.
Un kas zina – varbūt izveidosim kādu kopēju projektu…
Grupā būs 50dienas. Tas ir gana liels laiks, lai šo jomu sakārtotu.
Pieteikšanās ŠEIT
vai
You May Also Like
