Vai Tu atpazīsti savējās programmas?

Nu tad par tām programmām, kas mums pielipušas. (Opusumu bērniņi)
Vai Tu atpazīsti savējās?
.
Es savas atpazīstu.
Man garus gadus bija milzīga pretestība (droši vien bailes) no sistēmām. Pavasara studijas veidošanas laikā tas bija tik izteikti, ka nespēju uz sevi noformēt firmu. Mēs toreiz ar Tomu sarunājām, ka es visu darīšu, bet viņš par visu atbildēs.
Tā ir izteikta “bērna” attieksme un programma, ka nevaru uzņemties atbildību. Ka noteikti, ja vien es kustēšos, tad būs kāds sods, nepareizība vai iekulšanās nepatikšanās.
Cik sevi atceros līdz pat Pavasara studijas pirmajiem gadiem, es iekšēji visu laiku biju “maza meitene, kas pakniksē kā lielāka priekšā”. Manī bija milzīga hierarhijas un subordinācijas sajūta.
Nu piemēram, ka ierēdņi vai sistēma noteikti ir kas lielāks par mani. Un ka noteikti apmaldīšos dokumentu un likumu līkločos.Visos iepriekšējos darbos un amatos tas bija mans galvenais klupšanas akmens.
Kaut kā nemācēju kā līdzīgs ar līdzīgs runāt. Bija vai nu pretestība vai apvanošanās, vai distancēšanās.
.
Cita mana programma – ka kāds iedomāsies, ka man ir svarīga nauda un savu šo Pavasara studijas darbu daru naudas dēļ.
Tas man likās cīņas vērts, ka ir burtiski jāpierāda, ka šī taču ir mana misija un gribu pasauli darīt labāku.
Ja kāds man pateica, ka šis ir mans bizness, varēju aizstāvēties līdz pēdējam.
Tas pārgāja tikai kādus divus trīs gadus atpakaļ, kad pašapziņas grupā sākām vairākos piegājienos runāt par naudu. Kad novadīju n-tas naudas tēmas grupas un izpētījām šo tēmu no visām pusēm.
Tagad mana doma ir pretēja toreizējai – ja pieaudzis cilvēks neprot nopelnīt naudu (un līdz ar to dzīvo vai nu vainas apziņā, vai dusmās, vai bailēs, vai….. n-tajās citās programmās), viņš vienkārši vēl arvien ir bērna attieksmē, ka kāds jau par to parūpēsies.
Tādu mūsu sabiedrībā ir 70-80% cilvēku.
.
Cita mana programma ir “būt labai”. Nu dažkārt šis man nodara pāri vēl arvien.
Šim pašam blakus ir citu idealizēšana. Ka cilvēki ir balti un pūkaini un grib tikai labu. Tad dzīve atnāk un parāda, ka tā var arī nebūt.
Jāmāk tikt galā ar visu.
.
Vēl cita mana ir nemitīga pārstrādāšanās. Es kaut kā esmu laimīga, kad pārstrādājos. Tad man liekas, ka dzīve pa īstam notiek.
Bet ja guļ pie baseina, tad “visa dzīve pa to laiku garām iet”.
Šis vēl arvien ir aktuāli un man būtu tas jāpapreperē.
.
Mīļie, kādas ir jūsu programmiņas?
Bildītē
Gatavojamies rītdienai uz Sieviešu festivālu.
Gan jau tur arī par opusumiem sanāks parunāt