Pagātnes un šodienas pieredzes

Man šodien bija iespēja iekrist pagātnes emocijās. Un…tas nenotika.

Pirms deviņiem gadiem bija šāds pat notikums mūsu mājās. Tika vesti sienu bloki mājas celšanai.

Mums tikko bija Debesīs devušies dvīnīši, vēl nezinājām, ka būs Kaspars…. Biju dikti bēdīga. Tik ļoti, ka arī māja likās pa lielu mums diviem vien.

Man likās, ka “Ūbelītes” nav jāceļ.

Nebija spēka. Gribēju tikai “gulēt zem segas” un nepazaudēt savu mazo bērniņu smaržu.

.

Un tieši tad nāca iekšā fūres ar materiāliem, ko bijām nopirkuši ziemā pirms vairākiem mēnešiem. Tie bija stāvējuši viņu noliktavās, bet nu bija pienācis pavasaris un mums savs pirkums bija jāved mājās.

Atceros to sajūtu, ka stāvu, skatos un raudu, cik ļoti negribu, lai tos blokus izkrauj.

.

Pagājuši deviņi gadi.

Māja uzcelta, Kaspars piedzimis un piepilda to ar bērna smiekliem.

Ir laime.

.

Un atkal nāk iekšā fūres ar blokiem. Tieši tādos pat oranžos iepakojumos.

Skatos tai visā ar milzu perspektīvu un prieku par Jauno Centru un to Gaismu, ko nesam pasaulē.

Un klusi pie sevis nočukstu – cik jauki, ka šodien man ir iespēja izdzīvot šo visu vēlreiz jau ar prieku un laimes sajūtu.

#eesistēmas