Bērniem naudas nav. Laiks kļūt par pieaugušo!
Vai gribas parunāt par naudas trepīti?
Jūs varat iesaistīties pārdomās, bet man ir doma, ka nomainīt trepes pakāpienus, bez dzīves attieksmes un fona maiņas nav iespējams.
Kamēr esi ar konkrētā pakāpiena domāšanu, ar tiem pašiem cilvēkiem apkārt, ar tiem pašiem ieradumiem – tad tā arī ej pa riņķi. Darbi var mainīties, atalgojums apmēram tas pats.
.
Es ļoti ilgus gadus strādāju par ārkārtīgi mazu algu.
Amati labi, alga maza.
Tas arī labi saskan ar manu būtību, ka daru idejas vārdā. Man liekas, ka liela daļa cilvēku, kas piedzima soc. laikā visticamāk tā toreiz turpināja domāt un justies arī deviņdesmitajos.
Protams, bija arī tādi, kas ļoti ātri pārorientējās, bet nu…manā lokā dikti tuvu viņu nebija. Un pat tie, kas bija, kaut kā vēl arvien nekā īpaši neatšķīrās.
Mani brālēni sāka jaundibinātās bankās strādāt un tas likās – kosmoss.
Vīra draugi attīstīja savu saimniecību un viņiem pilnīgi noteikti bija vairāk apgrozāmo līdzekļu.
Bet nu…kaut kā tas viss mani nesasniedza un turpināju iet uz darbu par ļoti mazām naudiņām.
Strādāju izglītības sistēmā un tur retais saņēma pieklājīgu algu.
.
Un īstenībā pat tad, kad aizgāju uz viesnīcu strādāt māreketinga jomā, vēl arvien saņēmu kapeikas.
Bet…man toreiz viss bija svarīgāks par algu.
Un vēl arvien nebija izpratnes, ka ar darbu es kaut kādā ziņā veidoju savu labklājību.
Man toreiz vēl bija absolūta bērna attieksme pret dzīvi, ka – ja es labi uzvedīšos (strādāšu), tad noteikti mani ievēros un apbalvos ar kādu paaugstinājumu vai labāku algu.
.
Klikšķis notika tad, kad sāku dzīvot viena.
Izrādījas, ka man īre par mājiņu ir lielāka, nekā alga.
Ok, es varu neēst vai ēst ļoti maz, bet man bija jālej degviela, lai no Jūrmalas brauktu uz Rīgu. (doma, ka verētu braukt ar sabiedrisko, man neienāca prātā).
Un tad notika atklāsme. Māsa ar vīru nopirka dzīvokli, izremontēja un izdomāja tajā nedzīvot. Izrādījās, ka pārdot var par daudz lielāku summu.
Un es sapratu, ka tā darīšu.
Man bija maza naudiņa no šķiršanās. Ieguldīju to hruščovkas viensitabas dzīvoklītī. Atceros – tie bija 12tūkst. Uzaicināju meistares. Izremontēju mēneša laikā, ieguldot tūkstoti. Un pēc mēneša to pārdevu par 16tūkstošiem. Tie bija mani pašas nopelnīties 3 tūkstoši latu mēneša laikā.
Tas bija 2006.gads. Sākās “treknie gadi”.
Un ar šo man mainījās domāšana no 100 latiem uz tūkstošiem.
.
Interesanti notika ar darba maiņu, ka nākamā darbā mācēju paprasīt algu virs tūkstoša +nodokļi. (pirms tam man algas bija ap 200 latiem).
Tā arī bija mana pēdējā – algota darba pieredze.
Vēl kādu laiku pirku un pārdevu dzīvokļus, bet nu… nekādi miljoni tie nebija.
Ar šo es biju pārgājusi no pirmā pakāpiena uz otro.
.
Pēc tam sākās 2008. gada ekonomiskā krīze.
Bet tai brīdī jau satiku Tomu un pēc gada izveidojām studiju, kur arī sākums nebija rozēm kaisīts ne naudas, ne atpazīstamības, ne semināru apmeklētāju ziņā.
Toties domāšana bija jau mainījusies.
Braucu ar tiem laikiem labu mašīnu, maksāju dārgi par kotedžu pie jūras un zināju ka reiz mācēšu tikt uz nākamiem pakāpieniem finanšu trepītē.
.
Atceries – tā trepīte ir apmēram šāda:
0-800
1000-1500
1500-3000
3000-5000
5000-8000
8000-10 000
Kur visgrūtāk ir pārvarēt 3tūkst barjeru. Pēc tam sākas jau citi noteikumi, kur viss ir salīdzinoši vieglāk, jo…ir sākusies pieaugušo attieksme pret dzīvi un naudu.
Naudai patīk pieaugušie.
Bērniem naudas nav daudz.
.
Vārdu sakot – par šo visu runāsim, sāko no pirmdienas 60dienas ar tiešraidēm 2xnedēļā.
.
PIESAKIES ŠEIT
Vai ar anketiņu: https://ej.uz/nxdh
Bildīte
no 2006.gada, kuru laiku aprakstu