Par meliem un māņiem, ko iestāstām paši sevi
Vai parunājam “po dušam”? Latviešu valodā – godīgi, īsti un dvēseliski.
Pēdējā laikā dēļ mentorēšanas un dēļ personīgas sarakstes par Gada abonēšanu, es uzzinu daudz personiska, kas skan apmēram tā:
“Es ļoti gribu, bet nevaru atļauties”.
“Inesīt, man ārkārtīgi kārojas, bet nu dien nevaru – nav par ko”.
“Apzinos to milzu vērtību, bet finansiāli nevaru pavilkt”.
.
Jo man ir bijuši cilvēki, kas arī tā pasaka, ka viņus neinteresē, nav laika, vai nav īstais brīdis.
Runa ir par tiem, kas nevar atļauties to, ko grib.
.
Un es jau uzzinu tikai saistībā ar sevi.
Droši vien tie paši cilvēki tieši tāpat nevar atļauties sev tos tērpus, kurus gribētu, tos ceļojumus, kurus gribētu, tās mašīnas, kuras gribētu, vai uzcelt un iekārtot tā māju, kā gribētu.
.
Mīļie, un kur te “GARĪGUMS=GODĪGUMS”.
Kādēļ mums liekas vērtīgāk sev melot, ka īstenībā jau negribas, ka ir jau labi, ka var tā, kā ir – nevis godīgi pateikt, ka gribu “labāk, skaistāk, augstāk, tālāk”?
Kādēļ šo “labāk, skaistāk un augstāk” neizmantot kā motivāciju savai augšanai – tai skaitā garīgai augšanai.
.
Tieši pētot naudas tēmu, esmu uzdūrusies uz ļoti daudz meliem un māņiem, ko iestāstām paši sevi.
Un, mīļie, kamēr sev melosim, tikmēr no garīguma tur nav ne smakas.
.
Kamēr iekšēji dusmosimies uz tiem, kas kaut ko vairāk atļaujas – no garīguma tur nav ne smakas.
Kamēr saskatīsim “ka tas jau tikai naudu rauš” un neredzēsim, ko vērtīgu šis cilvēks dara – no garīguma tur nav ne smakas.
Nu jau man sāk likties, ka tieši attieksme pret naudu ir īstenais “lakmusa papīrītis” garīgumam.
Jo naudas noniecināšana un augstprātība, ka “nauda man neinteresē” – jau atkal nav garīgums.
.
Kad šo tēmu sāku pētīt, nebiju aizdomājusies, cik skaists garīgs ceļš šis īstenībā ir.
.
Bildītē
vakardienas debesis virs Jaunā centra caur telefonu.
Dzīvē tik koši nebija.